Ne katra sāpe ir trauma, ne katrs konflikts - vardarbība.

Pēdējo desmit gadu laikā psiholoģija ir kļuvusi pieejamāka nekā jebkad agrāk. Tas ir būtisks ieguvums. Cilvēki daudz vairāk runā par depresiju, trauksmi, traumām, emocionālo vardarbību un mentālo veselību. Tas, kas agrāk tika slēpts aiz kauna vai klusēšanas, pamazām organiski iekļaujas cilvēku pašizpratnē un veicina izaugsmi. Daudziem terapija ir kļuvusi par vietu, kur viņi pirmo reizi dzīvē ir jutušies patiesi sadzirdēti un saprast — un tas ir nenovērtējami.

Taču ir svarīgi runāt arī par otru pusi – šī brīža tendenci, kad psiholoģiskā terminoloģija tiek plaši lietota ārpus profesionālā konteksta. Esmu novērojusi, ka sociālajās platformās tā kļūst par ikdienas kultūras un daudzu jaunu cilvēku identitātes sastāvdaļu. Šo tendenci varētu saukt par popterapijas kultūru, kas piedāvā vienkāršotus skaidrojumus un risinājumus sarežģītai cilvēka dzīvei.

Mēs dzīvojam laikā, kad ir vilinoši katrai dzīves grūtībai atrast ātru skaidrojumu un katrai sāpīgai pieredzei – etiķeti. Dabiskas dzīves grūtības nereti tiek interpretētas kā trauma. Domstarpības starp partneriem kļūst par emocionālu vardarbību. Vilšanās kļūst par psiholoģisku kaitējumu. Diskomforts tiek uztverts kā zīme, ka kaut kas nav kārtībā un steidzami jālabo vai vismaz pret to skaļi un publiski jāprotestē. Cilvēki arvien biežāk viens otru vērtē caur diagnozēm un psiholoģiskām etiķetēm, nevis cenšas saprast un pieņemt attiecību sarežģītību.

Arī sociālie tīkli šo domāšanas veidu pastiprina. Ja kāds nepiekrīt manam viedoklim – nobloķēt. Ja attiecības kļūst sarežģītas – pārtraukt kontaktu un nosaukt otru par narcisu. Ja rodas kritika – saukt to par toksiskumu vai kādā no citiem vārdiem, kas beidzas ar -fobs. Tas rada šķietamu skaidrības un kontroles sajūtu, taču ne vienmēr ved pie tā, ko patiesībā vēlamies savā dzīvē piedzīvot.

Vēl sociālo tīklu poppsiholoģija bieži māca ļoti labi atpazīt citu kļūdas, bet daudz retāk aicina paskatīties uz sevi. Mēs kļūstam prasmīgi analizēt un apzīmogot partnerus, vecākus, kolēģus un draugus, taču daudz retāk uzdodam sev jautājumu – kādu pieredzi attiecībās radu es pats? Mēs arvien retāk trenējam spēju palikt dialogā ar cilvēku, kurš domā citādi, vai izturēt neērtību, neuztverot to kā apdraudējumu.

Protams, psiholoģiskas un emocionālās traumas diemžēl ir daudzu cilvēku realitāte, kuru sekas ir ļoti dziļas un postošas. Taču ne katra sāpe ir trauma. Ne katrs konflikts ir vardarbība. Dzīve pati par sevi ietver vilšanos, zaudējumus, neveiksmes, neizpratni un domstarpības. Tā ir daļa no cilvēka dzīves pieredzes un attīstības.

Psiholoģijas profesors Džonatans Haids (Jonathan Haidt) ir rakstījis, ka cilvēks nekļūst noturīgāks, ja viņu pasargā no jebkura emocionāla diskomforta. Gluži pretēji – psiholoģiskā noturība veidojas pakāpeniski, sastopoties ar pārvaramām grūtībām un mācoties tās izturēt.

Īpaši redzamas šīs pārmaiņas ir bērnu un pusaudžu vidū. Ja bērns nekad nepiedzīvo vilšanos, viņš neiemācās to pārvarēt. Ja pieaugušie steidzas pasargāt no katra konflikta, bērns neattīsta emocionālo noturību. Savukārt pusaudžiem, kuru identitāte vēl tikai veidojas, sociālie tīkli bieži piedāvā gatavas psiholoģiskas identitātes un skaidrojumus, pirms vēl ir noticis pats sevis iepazīšanas process.

Pieaugušo pasaulē tas izpaužas citādi. Attiecības kļūst trauslākas, kritiku kļūst grūtāk pieņemt, bet partnerim nereti tiek uzticēts uzdevums un pienākums nodrošināt otras puses emocionālo labsajūtu. Emocijas ir svarīgas, taču tās nav fakti. Tās ir signāli, kurus nepieciešams sevī apzināties un iepazīt, taču arī apzināties, ka tās ir ļoti subjektīvas.

Mūsu izjūtas var būt saistītas ne tikai ar šodienas situāciju vai konkrēto cilvēku, bet arī ar pagātnes pieredzi, ievainojumiem un attiecību modeļiem. Rezultātā cilvēks var gadiem ilgi meklēt "pareizo partneri", nevis attīstīt spēju būt attiecībās ar reāliem cilvēkiem – nepilnīgiem, atšķirīgiem un reizēm sarežģītiem.

Tas nenozīmē, ka robežas nav vajadzīgas vai ka vardarbība attiecībās ir jāpacieš. Un tas noteikti nenozīmē, ka terapija nav vajadzīga. Tieši pretēji.

Reāla iekšēja izaugsme reti iet pa īsāko ceļu. Kvalitatīvs terapeitisks process nevar būt virspusējs un ātrs — ilgtermiņā noturīgas pārmaiņas iekšējā pasaulē nerodas 3 seansos vai 10 vienkāršos soļos. Šāds process nemudina cilvēku veidot savu identitāti ap īstu vai šķietamu ievainojumu, tas nepadara viņu atkarīgu no terapeita, metodes vai kādas konkrētas prakses. Gluži pretēji — pamazām palīdz cilvēkam atkal kļūt par savas dzīves autoru — nevis meklējot vainīgos, bet arvien vairāk atklājot savus resursus, izvēles iespējas un spēju uzņemties atbildību.

Cilvēks nav tikai savu traumu un biogrāfisko pieredžu summa. Viņā vienmēr ir arī veselais kodols – daļa, kas spēj augt, mācīties un radīt. Dziedināšana nenozīmē atrast vainīgo vai izdzēst pagātni. Tā nozīmē veidot jaunas, labvēlīgas un noturīgas attiecības ar sevi, līdzcilvēkiem un dzīvi kopumā.

Lai mums visiem tas izdodas.

Ilze Zviedrīte