Kā palikt gaismā, strādājot tumsā: piezīmes palīdzošo profesiju pārstāvjiem

Šis raksts ir domāts terapeitiem (gan tiem, kas strādā kabinetā, gan pirtī, gan dabā, gan visur citur), psihologiem, sociālajiem darbiniekiem, policistiem, skolotājiem, prakšu vadītājiem vai garīgajiem pavadoņiem. Visiem tiem, kuru ikdiena ir brīvprātīga kāpšana svešas tumsas upē, lai palīdzētu otram atrast krastu. Strādājot palīdzošajās profesijās, mēs neizbēgami saskaramies ar fenomenu, ko psiholoģijā dēvē par "līdzjūtības cenu". Mūsu galvenais darba rīks nav vis metodes, tehnikas vai teorijas, bet gan mūsu pašu dzīvā, jūtošā nervu sistēma un sirds. Šis raksts apskata, kāpēc trauma "pielīp" un kā neirobioloģija apstiprina to, ko senās vieduma mācības zinājušas jau gadsimtiem — mēs esam savstarpēji saistīti trauslā līdzregulācijas tīklā.

Senās mācības gadsimtiem runājušas par to, ka cilvēki nav atdalītas salas, bet gan saistīti viens ar otru ar neredzamām saitēm. Austrumu filozofijā to sauc par Indras tīklu, bezgalīgu mirdzošu pērlīšu (indivīdu) virkni, kur katra pērle atspoguļo Visumu un visas pārējās. Dienvidāfrikas tautu vidū pastāv jēdziens "Ubuntu", ko bieži tulko kā: "Es esmu, jo mēs esam." Tā ir tieša norāde uz to, ka cilvēka identitāte un emocionālā pasaule nav atdalāma no kopienas. Sufiju dzejnieks Rūmī bieži rakstīja par to, ka mēs esam spoguļi viens otram. Viena no viņa atziņām ir: "Tu neesi piliens okeānā. Tu esi viss okeāns pilienā." Latviskā pasaules izpratne šo savstarpējo saikni ietver skaistā dainā - (1872-2) Mīļas Māras istabiņa, Pilna sīku šūpulišu; Kad to vienu kustinaja, Visi līdzi līgojàs.

Modernā neirobioloģija apstiprina: mēs esam bioloģiski savienoti līdzregulācijas tīklā. Cilvēka nervu sistēma nedarbojas kā noslēgta ķēde, bet gan kā "atvērta cilpa", kas nozīmē, ka mūsu iekšējais stāvoklis tiešā veidā rezonē ar apkārtējiem. Koncepciju par nervu sistēmu kā atvērtu cilpu (open-loop system) popularizēja tādi pētnieki kā Daniels Goulmens (Daniel Goleman) un Tomass Lūiss (Thomas Lewis). Tā paredz, ka mums ir nepieciešama saikne ar citiem cilvēkiem, lai regulētu savu iekšējo bioloģisko stāvokli. Šī "atvērtā cilpa" ir iemesls, kāpēc mēs jūtamies iztukšoti pēc sarunas ar trauksmainu cilvēku vai, tieši pretēji, nomierināmies, vienkārši atrodoties blakus kādam, kurš jūtas stabili un droši. Šī saikne īstenojas ne tikai caur spoguļneironu sistēmu, kas ļauj mums intuitīvi uztvert citu rīcību un emocijas, bet arī caur neirocepciju (nervu sistēmas spēju zemapziņas līmenī nepārtraukti skenēt vidi un citus cilvēkus, meklējot drošības vai briesmu signālus) un limbisko rezonansi (spēju saskaņoties ar otra cilvēka emocionālo stāvokli).

Šie paši procesi notiek arī terapeita - klienta attiecībās. Ja klients sēž (guļ, stāv) tev pretī milzīgās, paralizējošās bailēs, tava nervu sistēma burtiski "nolasīs" šo frekvenci. Tava sirds sāk skriet straujāk, elpa kļūst sekla. Šī rezonanse ļauj mums saprast otru bez vārdiem, taču bez pienācīga profesionālā brieduma, emocionālās un enerģētiskās higiēnas tā var kļūt par pamatu sekundārajai traumatizācijai.

Kā uzsver traumu pētnieks Čārlzs Figlijs (Charles Figley), sekundārā traumatizācija ir "līdzjūtības cena" - fizisks, emocionāls un psiholoģisks izsīkuma stāvoklis, kas rodas, nevis tieši piedzīvojot traumu, bet gan regulāri saskaroties ar citu cilvēku traumatisko pieredzi un ciešanām. Tā rodas nevis tāpēc, ka terapeits būtu neprasmīgs, bet tāpēc, ka empātija ir fizioloģisks process. Ja mēs ilgstoši "vibrējam" svešās sāpēs, mūsu amigdala sāk uztvert šo svešo trauksmi kā personīgus draudus, uzturot organismu pastāvīgā kortizola un adrenalīna fonā.

Judīte Hermane savā grāmatā  “Trauma and Recovery” uzsver, ka trauma pēc savas dabas ir "lipīga". Viņa lieto jēdzienu traumatiskā pielipšana (traumatic contagion), norādot, ka neviens, kurš strādā ar šausmām, nepaliek neskarts. Hermane raksta: "Terapeits, kurš uzklausa traumatiskus stāstus, sāk justies tāpat kā upuris: bezpalīdzīgs, izolēts un pamests. Viņš sāk apšaubīt savu kompetenci, savu drošību un pat savu ticību cilvēces labestībai." Šī "pielipšana" nav defekts; tā ir sistēmas būtība. Ja terapeits nespētu rezonēt, viņš nespētu dziedināt. 

Tomēr tas, cik un kā trauma “pielīp” terapeitam, ir atkarīgs arī no terapeita paša traumatisko pieredžu dziedinājumu un spējas būt saiknē ar savu ievainojamību, savām sāpēm. Kā norādījis K. G. Jungs, mēs nesam sevī arhetipisko Dziednieka tēlu, kas mudina kalpot, taču tam ir arī sava ēna - "Ievainotais dziednieks". Šis tēls mums atgādina, ka mūsu spēja palīdzēt sakņojas mūsu pašu rētās, taču, ja terapeits nepazīst un nerūpējas par šo daļu sevī, tā sāk valdīt pār sesiju no tumsas. Sekas ir smagas abām pusēm. Terapeits caur saviem ievainojumiem un sāpēm, riskē tikt ierauts klienta traumas virpulī, pazaudējot savu centru, stabilitāti un līdz ar to arī spēju atbalstīt un palīdzēt otram.  Savukārt klientam tas var nodarīt neapzinātu kaitējumu, jo sakrājušās, neizsāpētas skumjas terapeitā var kļūt par rezonatoru, kas pastiprina klienta traumu. Traumas pielipšana nav tikai svešas informācijas uzņemšana; tā ir svešas traumas saslēgšanās ar mūsējo, kas var notikt sekojoši:

• Ja terapeitam ir līdzīga, neapzināta trauma, klienta stāsts iedarbojas kā palaidējmehānisms (trigger). Spoguļneironi ne tikai "atspoguļo" klienta sāpes, bet "atmodina" terapeita paša snaudošo amigdalu. Šādā brīdī terapeits vairs neatrodas līdzregulācijā, bet gan kopīgā disregulācijā.

• Neizstrādāta trauma rada "caurlaidīgas" robežas. Ja mēs neesam integrējuši savu ievainojamību, mēs neapzināti mēģinām to kompensēt caur klientu. Tas rada bīstamu dinamiku:

  • Terapeits sāk risināt savas problēmas caur klienta stāstu, neļaujot klientam iet savu unikālo ceļu.

  • Bailēs saskarties ar savām neizsāpētajām traumām vai neatrisinātajiem jautājumiem, terapeits var neapzināti "apklusināt" klientu brīžos, kad saruna kļūst pārāk dziļa vai sāpīga pašam terapeitam.

  • Vēlme "glābt": terapeits kļūst par "glābēju", kas neapzināti baro savu pašvērtējumu uz klienta nevarības rēķina, atņemot klientam viņa paša spēku un atbildību.

    
    

Galu galā, ja dziednieka lampa ir saplaisājusi un netīra, viņš vairs nav ceļvedis, bet gan vēl viens apmaldījies meklētājs tajā pašā tumsā. Spoguļneironi turpina raidīt signālus, bet prefrontālā garoza vairs nespēj tos apstrādāt un nošķirt: "Šīs ir viņa bailes, nevis manas." Šajā brīdī Māras istabiņā šūpulīši vairs nevis līgojas līdzi, bet sāk haotiski triekties viens pret otru.

Risinājums šai rezonansei ir kognitīvā distance. Pētniece Tania Zingere (Tania Singer) savos darbos skaidri nodala empātiju no līdzjūtības. Empātija var būt sāpīga — mēs ciešam kopā ar otru. Turpretim līdzjūtība ietver kognitīvo elementu — es redzu tavas sāpes, es tās saprotu, bet es spēju palikt savā

centrā, savā veselumā. Šī distance palīdz nodalīt kur beidzas klienta sāpes un kur sākos es.  Es to saucu par "skatu no krasta". Bez šīs distances mēs piedzīvojam pārsātinājumu un bezspēcību. Tikai paliekot krastā, mēs varam iedot glābšanas riņķi otram; ielecot upē, mēs vienkārši slīkstam divatā.

Kā atpazīt vai stāvi stabili krastā vai esi jau upes straumē. Profesionālā ekoloģija sākas ar drosmi ieskatīties savā "iekšējā laboratorijā". Sekundārā trauma un izdegšana nerodas pēkšņi; tās sūta signālus jau krietni iepriekš. Izmanto šo tabulu kā spoguli savam pašreizējam stāvoklim.

Indikators	Veselīga adaptācija (Gaisma)	Sekundārā trauma / Izdegšana (Tumsa)
Profesionālās robežas	Skaidra nošķirtība: "Es jūtu tavas sāpes, bet tās nav manas." Spēja atslēgties pēc darba.	Identificēšanās ar klientu; vēlme "glābt" ārpus sesijām; vainas sajūta, atpūšoties.
Kognitīvā funkcija	Spēja analizēt, strukturēt un saskatīt kopsakarības klienta materiālā.	Uzmācīgi tēli no sesijām (flashbacks), grūtības koncentrēties, "pārsātināts" prāts.
Emocionālais fons	Skumjas vai aizkustinājums, kas ir klātesošs, bet pāriet un transformējas pēc darba dienas.	Hronisks aizkaitinājums, apātija, emocionāls trulums (numbing) vai pēkšņi raudulības uzplūdi.
Fiziskie signāli	Ķermenis pēc darba jūtas noguris, bet "dzīvs" un spējīgs atjaunoties.	Hronisks saspringums plecos/kaklā, kamols kaklā, miega traucējumi, "smaguma" sajūta ķermenī.
Pasaules redzējums	Reālistisks skatījums uz dzīves dualitāti – pieņemot, ka gaisma un tumsa līdzpastāv.	Cinisms, jēgas zudums, vispārēja nedrošības sajūta, aizdomīgums pret cilvēku motīviem.
Sociālā mijiedarbība	Spēja gūt prieku no attiecībām ar tuvajiem; vēlme komunicēt.	Izolēšanās; sajūta, ka "neviens mani nesaprot"; nespēja paciest tuvinieku "sīkās" problēmas.

Ja atpazīsti sevi "Tumsas" ailītē vairāk nekā trijos punktos, tas nav spriedums par tavu profesionalitāti. Tas ir tavs Ievainotais dziednieks, kurš sauc pēc palīdzības. 

Kā palikt vai nokļūt atpakaļ gaismā? Atbilde ir apzinātā, mērķtiecīgā pašaprūpē, kas transpersonālajā darbā ir arī profesionālās ētikas jautājums.

1. Sazemēšanās caur ķermeni (Somatiskā izlāde)

Tā kā trauma un svešs saspringums “dzīvo” audos un fascijās, intelektuāla saprašana vien nelīdzēs – lādiņš ir jāizvada fiziski.

• Dabas līdzregulācija: Daba ir visjaudīgākā nervu sistēmas "sazemētāja". Pastaiga mežā vai dārzā nav tikai atpūta – tā ir bioloģiska sinhronizēšanās ar stabilāku ritmu. Koki un zeme burtiski spēj "uzsūkt" un transformēt mūsu uzkrāto smagumu.

• Temperatūras kontrasts: Auksta duša vai pelde dīķī pēc darba dienas, vai kārtīgs pirts rituāls kalpo kā nervu sistēmas restarta poga. Tā piespiež asinsrites un nervu sistēmu fokusēties uz "šeit un tagad", pārtraucot klienta stāstu malšanu prātā. 

• Kustība kā izlāde: Pēc smagām sesijām nepieciešama instinktīva kustība – izpurināt rokas, izlēkāties, izstaigāties vai izdejoties. Tas palīdz atlaist "sasaldēto" reakciju, ko tavs ķermenis ir pārņēmis no klienta.

2. Pārejas rituāli – Enerģētiskā lauka noslēgšana

Darbā ar cilvēkiem mēs bieži aizmirstam simboliski un fiziski "aizvērt durvis". Bez rituāla mēs turpinām nest klienta procesus savā personīgajā telpā. Katrs rituālus var izveidot savus - tādus, kas organiski iederas gan pasaules skatījumā, gan dienas gājumā. Svarīgi to darīt ar apzinātu nolūku. Šeit pieminēti daži piemēri iedvesmai.

• Ūdens higiēna: Mazgā rokas vai seju ar apzinātu nodomu: "Es atdodu ūdenim visu, kas nav mans." Ūdens kalpo kā tilts, kas aizskalo svešo enerģētisko nospiedumu.

• Trīs izelpu likums: Pēc sesijas veic trīs garas, dziļas izelpas. Iedomājies, kā ar katru izelpu klienta stāsts, tēli un emocijas atgriežas pie viņa kā viņa personīgā pieredze, kurai tu vairs neesi piesaistīts.

• Rakstiskā "atstāšana": Veic īsus darba pierakstus uzreiz pēc sesijas. Kad esi nolocījis lapu vai aizvēris dienasgrāmatu, saki sev: "Šis stāsts paliek šajās lapās un šajā telpā." Tas palīdz tavam prātam saņemt signālu, ka darba cēliens ir beidzies.

3. Savu resursu uzturēšana

Lai spētu dot, tev pašam jābūt spēkā un resursā. Līdzīgi kā ar rituāliem, arī savu resursu uzturēšanas veidi ir ļoti individuāli. Šeit pieminšu tos, kas ļoti efektīvi uzlādē mani.  

• Klusuma dienas dabā: Regulāri laika periodi (pat ja tās ir tikai 2 stundas nedēļā), kad es nesaņemu nekādu informāciju un atrodos klusumā. Bez telefona, bez sarunām, bez mūzikas. Tas ļauj manai nervu sistēmai atgriezties pie savas dabiskās, klusās frekvences, attīra prātu, veicina radošumu, tēlainību, rada iedvesmu un enerģiju turpmākajām gaitām. 

• Radošums bez mērķa: Daru kaut ko, kam nav sakara ar palīdzēšanu citiem vai atbildību – zīmēju, adu, rakstu dzeju. Tas atgriež mani pie sevis kā pie radītāja.

4.Supervīzija un personīgā terapija

Šis, manuprāt, ir absolūti obligāts priekšnosacījums, lai terapeits varētu kvalitatīvi pildīt savu funkciju. Šis ir veids, kā neļaut "Ievainotajam dziedniekam" kļūt par lamatām.

• Supervīzija kā higiēna: Tā nav kontrole, bet gan mentāls spogulis. Tā palīdz stiprināt tavu prefrontālo garozu (vērotāja pozīciju), neļaujot afektīvajai rezonansei tevi pārpludināt. Supervīzijā mēs ieraugām, kur esam pazaudējuši robežu.

• Personīgā terapija: Neviens nevar aizvest otru tālāk, kā ir ticis pats. Regulāra sava iekšējā dārza kopšana nodrošina, ka tavas personīgās traumas rētas nekļūst par "lamatām" klientam vai par caurumiem, pa kuriem iztek tava dzīvības enerģija.

  
  

Mūsu lielākais darba rīks un vienlaikus lielākais resurss ir mūsu spēja rezonēt – būt cilvēciski trausliem, aizkustināmiem un dzīviem. Tas ir bioloģisks un garīgs tilts, pa kuru klients var atrast ceļu atpakaļ pie sevis. Dainā minētie "sīkie šūpulīši" mums atgādina par milzīgu atbildību: ja mēs nekopjam savu iekšējo mieru, mūsu haotiskā "līgošanās" sāk grūstīt citus. Mēs nevaram remdēt cita slāpes no sausas akas, un mēs nevaram iedot drošības sajūtu otram, ja mūsu pašu amigdala kliedz briesmās.

Kad tu apzināti kopjam savu iekšējo pasauli, kļūstam stabilāki savā jūtīgumā. Šī stabilitāte ir klusa un jaudīga; tā ir bāka, kas pati nekustas, bet ļauj citiem orientēties pēc tās gaismas. Tava drosme atpazīt un dziedināt savu Ievainoto dziednieku ir lielākā dāvana, ko tu vari pasniegt savam klientam. Tas ļauj viņam droši atspiesties pret tavu klātbūtni un caur tavu sakārtoto lauku ieraudzīt ceļu atpakaļ pie savas gaismas.

Tikai tad, kad tava gaisma ir pietiekami spoža, tu spēj izgaismot ceļu citam, pats tajā neapmaldoties. Rūpes par sevi ir augstākā cieņas izpausme pret tavu aicinājumu un taviem klientiem.