Kam pieder bērns?

Par dvēseles suverenitāti un sistēmas robežām.

Pēdējos gados novēroju, ka valsts instituciju gādīgais apskāviens ģimenēm kļūst arvien smacējošāks. ​Sabiedrībā mēs mēdzam operēt ar viegli uztveramiem jēdzieniem – "vecāku tiesības", "valsts atbildība", "bērna intereses". Valsts sistēmas un institūcijas arvien ciešāk sāk pārvaldīt un kontrolēt jomas, kas ietiecās ģimenes autonomijā. Arvien biežāk ierēdņi apgalvo, ka vecāks ir nekompetents un nespēj izdarīt adekvātas izvēles sava bērna interesēs, tāpēc tiek ieviesti arvien jaunas institūcijas, noteikumi, regulējumi, aizliegumi, kontroles un soda mehānismi. Viss “rūpēs” par sabiedrību, viss “rūpēs” par bērniem. Ieskatoties dziļāk, realitāte atklājas daudz kompleksāka un pretrunīgāka.

​Arvien biežāk ģimenes - valsts atteicībās mēs sastopamies ar to, ko varētu dēvēt par sistēmisko vardarbību. Tā nav fiziska ietekmēšana. Tā ir smalka, institucionalizēta vara,bieži slēpta agresijas forma, kas rodas no noteiktas struktūras, iestādes vai sabiedrības normām, kurās noteiktas grupas tiek mērķtiecīgi pazemotas, kontrolētas vai ierobežotas. Tā notiek tad, kad sistēma sāk uzturēt pati savu struktūru uz indivīda — šajā gadījumā, bērna — rēķina. Bērna individuālā brīvība un izvēles iespējas tiek upurētas, lai aizlāpītu sistēmas caurumus un uzturētu tās šķietamo stabilitāti. Mēs to redzam izglītībā, kur bērnam "jāietilpst ailītē" par katru cenu, un mēs to redzam medicīnas varas izpausmēs, kur izvēles brīvība par ārstēšanu vai profilaksi bieži tiek aizstāta ar spiedienu, sodu un stigmatizāciju.

​Jautājums "Kam pieder bērns?" nav juridisks. Tas ir dziļi eksistenciāls. Mēs šeit saduramies ar trim pamatloģikām, kas bieži vien atrodas konfliktā:

Valsts loģika: Bērns kā resurss. Sistēmai bērns ir funkcionāls vienums – topošais nodokļu maksātājs, karavīrs, darbaspēks, pensiju fonda papildinātājs. Valsts izjūt paniku, kad bērns "izslīd" no redzesloka tālmācībā vai kad vecāki sāk uzdot jautājumus par medicīniskajām manipulācijām, jo kontroles zudums pār resursu tai šķiet bīstams. No šī skatpunkta bērna individualitāte vai izvēles brīvība nav būtiska attiecībā pret kolektīvo lietderību.

​Vecāku loģika: Bērns kā projekts vai turpinājums. Mēs, vecāki, bieži neapzināti iekrītam lamatās, uzskatot bērnu par savu turpinājumu, savu "projektu", kurā investējam laiku, enerģīju, naudu un nereti arī savas nepiepildītās ilgas. Taču mūsu uzdevums nav viņu "piesavināties", bet gan būt par vairogu starp viņa autentisko kodolu un sistēmas spiedienu, palīdzot viņam atrast savu ceļu. Dāņu filozofs Sērens Kirkegors ir brīnišķīgi pateicis, ka patiesā mīlestība nav par piederību, bet par otra brīvības atpazīšanu.

​Dvēseles loģika: Bērns pieder pats sev. Transpersonālās psiholoģijas skatījumā bērns ir suverēna būtne, kura ieradusies šajā pasaulē ar savu unikālu uzdevumu. Viņš nepieder ne valstij, ne skolai, un – lai cik sāpīgi to nebūtu atzīt – pat ne mums, vecākiem. Bērns pieder pats sev, savam dzīves ceļam, savai dvēseles evolūcijai. Mūsu loma ir radīt apstākļus, kuros šī dvēsele var pilnvērtīgi attīstīties.

Es kā 4 bērnu mamma un psihoterapijas speciālists redzu, ka daudzām ģimenēm tālmācība vai tiesības izvēlēties savu ārstniecības ceļu nav kaprīze. Tā ir izdzīvošanas stratēģija. Tā ir vienīgā iespēja saglabāt savu "Es", neizšķīstot kolektīvajā haosā un nepakļaujoties sistēmas diktātam, kam ne vienmēr ir būtisks indivīds un viņa individuālās vajadzības.

​Mēs nevaram uzbūvēt veselu sabiedrību uz piespiedu klātbūtnes vai obligātas medicīniskas pakļaušanās rēķina. Jebkurš sistēmisks spiediens radīs tikai vēl lielāku pretspiedienu, vēl vairāk šķeļot sabiedrību, un vairojot neuzticību valsts institūcijām. Sistēma šobrīd piedzīvo lūzumu, un bērni nav tie, kuriem šis lūzums būtu jāsalabo ar savu veselību un sirdsmieru.

Izeja nav vispārējā anarhijā, bet gan uzticības atjaunošanā un indivīda suverenitātes respektēšanā. Tas nozīmē atļaut tālmācību vai mājmācību kā likumīgu un cienījamu izvēli, nevis "izņēmumu", kas tiek nemitīgi apšaubīts. Tas nozīmē respektēt vecāku lēmumu medicīnā kā apzinātu un atbildīgu izvēli, nevis kā pretestību. Mums ir vajadzīgas valsts sistēmas, kas kalpo cilvēkam, atbalsta viņa izaugsmi un brīvību, nevis cilvēki, kuriem jākalpo sistēmas statistikai un ierēdniecības pŗēmijām.

​Bērnam ir tiesības uz izglītību un medicīnu, kas viņu nedeformē, bet saudzē. Viņam ir tiesības piederēt pašam sev un savai unikālajai dvēseles pieredzei.